Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas politikā ir novērojama interesanta parādība – partijas, kas orientējas uz latviešu elektorātu, gandrīz vienmēr ir labējas, bet mazākumtautību partijas tipiski ir kreisas. Tam ir savi iemesli – piemēram, šo noslāņošanos noteikti ir veicinājusi Latvijas okupācija. Ir daudz latviešu, kas, nevēloties komunisma atgriešanos, nekad nebalsos par kreisām idejām. Tomēr vēsture rāda, ka latviešu vidū (gan pirmskara laikā, gan tagad) ir bijis pieprasījums pēc sociāldemokrātiskas partijas, taču politiķi nav pratuši to izmantot.
1995. gadā par Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) un Latvijas Demokrātiskās darba partijas (LDDP) apvienoto sarakstu vēlēšanās nobalsoja 4,6 % vēlētāju. 2002. gadā par LSDSP nobalsoja 4 % vēlētāju. Abas reizes sociāldemokrāti bija tuvu piecu procentu barjeras pārvarēšanai, taču ar to izrādījās par maz. Starp šīm divām vēlēšanām LSDSP ne tikai izdevās iekļūt Saeimā, bet arī uz laiku kļūt par Latvijas populārāko partiju. Taču nepopulāru lēmumu un iekšējo ķīviņu dēļ viņi popularitāti zaudēja un Saeimā vairs neatgriezās.
LSDSP un LDDP satuvināšanās
Pirmās Saeimas vēlēšanas atjaunotajā Latvijā notika 1993. gada jūnijā. Tajās piedalījās 23 saraksti. To starpā bija gan Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, gan Latvijas Demokrātiskā darba partija. Pirmā no tām – LSDSP – bija 1904. gadā dibinātās partijas turpinājums, un tās darbību Latvijā 1989. gadā atjaunoja ar trimdā esošo biedru līdzdalību. Otrā – LDDP – tika dibināta 1990. gada aprīlī, atšķeļoties no Latvijas Komunistiskās partijas (LKP). Neviens no šiem sarakstiem nesaņēma pat vienu procentu balsu un līdz ar to 5. Saeimā netika pārstāvēts.[1]
LDDP gadu gaitā vairākkārt rosināja abu partiju apvienošanos, taču dzirdīgas ausis LSDSP rindās šis aicinājums sasniedza vien 1995. gadā, vairākus mēnešus pirms 6. Saeimas vēlēšanām.[1] LDDP priekšsēdētāja Jura Bojāra personība bija vienlaikus partijas trumpis un klupšanas akmens. Viņš bija sabiedrībā populārs – it īpaši pēc tam, kad nošāva auto zagli.[2] Taču Bojāra autoritārais vadības stils darīja LSDSP biedrus uzmanīgus un aizbaidīja vairākus LDDP biedrus prom no partijas.[1]
LSDSP un LDDP kopā ar Latvijas Apkrāpto cilvēku aizstāvības partiju “Taisnība” un vairākām arodbiedrību savienībām dibināja apvienību “Darbs un taisnīgums”. Apvienība vēlēšanās saņēma 4,6 % balsu – sāpīgs rezultāts, it īpaši ņemot vērā, ka procentu barjera šajās vēlēšanās bija pacelta no 4 uz 5 procentiem.
LSDSP biedru starpā sadarbība ar LDDP tika vērtēta neviennozīmīgi. Partijas priekšsēdētājs Jānis Dinevičs pēc neveiksmes vēlēšanās vēlējās drīzāk meklēt kopsaucēju ar “Latvijas Tautas fronti” un “Tautsaimnieku politisko apvienību”.[3] Citi partijas biedri, piemēram, tās bijušais vadītājs Egils Baldzēns, vēlējās turpināt sadarbību ar LDDP.[4]
Panākumi Saeimā un pašvaldībās
“Jura Bojāra sociāldemokrāti”, kā viņus mēdza saukt dažās socioloģiskajās aptaujās, 1996. gada laikā bija kļuvuši par vienu populārākajiem politiskajiem spēkiem. Latvijas Sociāldemokrātiskā partija (Bojāra partijas jaunais nosaukums) 1997. gada sākumā apvienojās ar “Taisnību” un pašvaldību vēlēšanās veidoja kopīgus sarakstus ar LSDSP.[5]
Sociāldemokrātu augošo popularitāti pamanīja arī bezpartijiskais Ministru prezidents Andris Šķēle, kurš divas dienas pirms pašvaldību vēlēšanām uzrunā Latvijas Televīzijā Latvijas sociāldemokrātus nodēvēja par “sociķiem” un izteicās, ka ar viņu palīdzību “mēs dzīvosim nevis tā kā Skandināvijā, bet ļaunāk, kā šur tur austrumos”, kā arī salīdzināja viņus ar Sarkanās armijas sagaidītājiem 1940. gadā.[6]
Par spīti Šķēles runai, LSDSP/LSDP saraksts saņēma visvairāk mandātu Rīgas domē – 11 no 60. Tā kā domē vairākums bija labējām partijām, LSDSP/LSDP strādāja opozīcijā.[7] Sociāldemokrāti guva panākumus arī citās pašvaldībās. Piemēram, LSDSP saraksts Daugavpilī, kura pirmais numurs bija pilsētas mērs Aleksejs Vidavskis, saņēma 13 mandātus no 15.[8]
Pēc pašvaldību vēlēšanām LSDSP un LSDP vienojās par kopīgu startu 7. Saeimas vēlēšanās 1998. gada oktobrī un par apvienošanos pēc vēlēšanām.[9] Sarakstam tika piešķirts nosaukums “Latvijas Sociāldemokrātu apvienība” (LSDA), un tās reitings visu 1998. gadu liecināja, ka apvienība tiks ievēlēta jaunajā Saeimā. Vēlēšanās LSDA saņēma 12,8 % balsu un 14 mandātus – tas bija piektais populārākais spēks vēlēšanās.
7. Saeimas pilnvaru laikā sociāldemokrāti valdībā bija tikai dažus mēnešus – no 1999. gada februāra līdz jūlijam – turklāt, viņus pārstāvēja tikai zemkopības ministrs. Pēc Viļa Krištopana valdības krišanas “Latvijas ceļš” un “Tautas partija” atrada iespēju sadarboties, un tas nozīmēja, ka LSDSP (kā partiju nosauca pēc apvienošanās) vairs nebija nepieciešama vairākuma nodrošināšanai.
Visu “Bojāra ēru” sociāldemokrāti bija dīvainā situācijā, jo partijas galva, būdams VDK štata darbinieks, nevarēja kandidēt vēlēšanās.[10] Iespējams, šī iemesla dēļ sociāldemokrātu sarakstu pirmajās vietās parādījās gan Jura Bojāra dēls Gundars, gan Leons Bojārs, kurš nebija pārējo divu Bojāru radinieks.[11]
Sašķelšanās
Darbs opozīcijā nemazināja sociāldemokrātu reitingu. Tieši otrādi – vairākās aptaujās 2000. gadā LSDSP bija populārākā partija. Rīgas domes vēlēšanās 2001. gada martā viņi pārspēja iepriekšējo vēlēšanu rezultātu un saņēma 14 mandātus no 60. Otro lielāko frakciju (13 mandāti) veidoja apvienība “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL). Tas praktiski nodrošināja LSDSP iesaisti Rīgas domes vadībā, jo vairākumu bija gandrīz neiespējami izveidot bez vienas no divām lielākajām frakcijām.
Sociāldemokrāti varēja veidot koalīciju ar latviskajām partijām vai arī ar PCTVL un sīkpartijām. Jaunās domes pirmajā sēdē par mēru tika ievēlēts tās pārstāvis Gundars Bojārs. LSDSP formāli nebija paguvusi izveidot koalīciju ar citām partijām, taču tā sadarbojās ar PCTVL.[12] Nepilnus divus mēnešus vēlāk – maijā – LSDSP izveidoja koalīciju kopā ar partiju “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (TB/LNNK) un lielāko daļu sīkpartiju.[13] Tomēr jau augustā TB/LNNK izstājās no koalīcijas, pamatojot to ar vairākām LSDSP darbībām Rīgas domes vadībā. Pēdējais piliens bija Pētera I pieminekļa uzstādīšana Kronvalda parkā.[14]
Paralēli partijas aktivitātēm Rīgas domē sāka izgaismoties nesaskaņas LSDSP iekšienē. Pēc strīda ar Saeimas deputātu Imantu Burvi, Juris Bojārs mēģināja viņu izslēgt no partijas.[15] Jūlija beigās tika apspriesta partijas Saeimas frakcijas vadītāja Egila Baldzēna nomaiņa. Baldzēns vairākos jautājumos oponēja partijas vadībai.[16]
Oktobrī notika partijas kongress, un par LSDSP priekšsēdētāju atkārtoti tika ievēlēts Juris Bojārs, pārspējot konkurentus Baldzēnu un Pēteri Salkazanovu. Kongresā neiztika bez strīdiem un apvainojumiem, un Saeimas deputāts Rišards Labanovskis izteicās, ka “šķelšanās partijā ir praktiski notikusi”.[17]
Reitingu sabrukums
Paziņojums par Baldzēna partijas dibināšanu bija kārtējais trieciens LSDSP reitingam. 2001. gada laikā tas bija noslīdējis līdz aptuveni 12 procentiem, un 2002. gada sākumā tas nokritās līdz aptuveni 7 procentiem. Bojāra sociāldemokrātiem labā ziņa bija tāda, ka bija apturēta asiņošana – reitings līdz vasarai saglabājās relatīvi stabils. Tikmēr Baldzēna sociāldemokrātiem aptaujas uzrādīja tikai dažu procentu atbalstu, un par iekļūšanu Saeimā varēja runāt tikai aptauju kļūdas gadījumā.
Tuvojoties vēlēšanām, aģitācijas kampaņas kļuva aizvien pamanāmākas. LSDSP reitings sākot ar augustu atkal sāka kristies, un partija nonāca bīstami tuvu piecu procentu barjerai. Iespējams, daļēji pie vainas bija tās neveiksmīgās reklāmas – nozares pārstāvis Andris Akmentiņš to vērtēja kā vājāko un haotiskāko kampaņu šajās vēlēšanās.[20] Šāviens savā kājā varētu būt bijis arī LSDSP rīkotais vēlēšanu priekšvakara koncerts. 11. novembra krastmalā uzstājās grupa Alphaville, tāpēc tika slēgta satiksme. Tā rezultātā gan piektdien gan no rīta, gan pēcpusdienā ap Daugavu izveidojās pamatīgi sastrēgumi, kuros tika vainoti sociāldemokrāti.[21][22]
Vēlēšanu diena abām sociāldemokrātiskajām partijām nesa sliktas ziņas. Nedz LSDSP, nedz SDS neiekļuva 8. Saeimā. Pusotra gada laikā sociāldemokrāti pārtapa no Latvijas populārākā politiskā spēka par divām sīkpartijām. Kā sāls brūcēs noteikti bija apstāklis, ka LSDSP un SDS kopā saņēma vairāk nekā piecus procentus balsu – ja nebūtu notikusi šķelšanās, sociāldemokrāti, iespējams, būtu iekļuvuši Saeimā.
Pēc vēlēšanām sociāldemokrāti meklēja iemeslus katastrofālajam vēlēšanu iznākumam. Partijas vadītājs Juris Bojārs vainoja masu mediju aso kritiku, bet viņa priekštecis Jānis Dinevičs uzskatīja, ka pie vainas bija sadarbība ar PCTVL Rīgas domē.[23] Par spīti runām par iespējamu abu partiju atkalapvienošanos, to tālākais liktenis bija šķirts.
Gundars Bojārs turpināja būt Rīgas mērs līdz nākamajām vēlēšanām 2005. gadā. LSDSP pārstāvju skaits Rīgas domē saruka līdz septiņiem deputātiem, un 2009. gadā tā no Rīgas domes pazuda pavisam. LSDSP nav atgriezusies Saeimā un pēdējās dažās vēlēšanās panākumus nav guvusi – nedz startējot atsevišķi, nedz apvienībā ar citām partijām.
SDS pēc tam, kad partiju pameta liela daļa tās biedru, pārsaucās par “Sociāldemokrātisko partiju” un pēc dažiem gadiem iekļāvās partijā “Saskaņa”. Kopš LSDSP izgāšanās 8. Saeimas vēlēšanās “Saskaņa” joprojām ir vienīgā sociāldemokrātiskā partija, kas ir iekļuvusi Saeimā. Atšķirībā no LSDSP, “Saskaņas” elektorāts ir lielākoties krievvalodīgs.
Latviešu vidū populārākā sociāldemokrātiskā partija tagad ir “Progresīvie”, kuri pašlaik flirtē ar piecu procentu barjeru un var iekļūt 14. Saeimā. Tikmēr LSDSP ar savu lepno un seno pagātni visticamāk nevar cerēt uz atgūtu spozmi nākotnē. Gluži otrādi – viņu mantojums rādās esam būt par brīdinājumu citiem – pat ilgi, lēni audzētu un teju gadsimtu ilgu popularitāti var izniekot acumirklī.
Atsauces
Ločmele, N. (1995. gada 4. marts). LSDSP negrib strēbt karstu putru. Diena.
Pauliņš, A. (1995. gada 1. jūnijs). Prezidentu min visbiežāk, padomnieku vērtē vispozitīvāk. Diena.
Vitenburgs, A. (1995. gada 30. oktobris). LSDSP piedāvā plašāku partiju apvienību. Neatkarīgā Cīņa.
Baldzēns, E. (1995. gada 27. oktobris). Sociāldemokrātijas nespēks – viena no Latvijas politikas neveiksmēm. Diena.
Krautmanis, M. (1997. gada 11. janvāris). Pagaidām atstumtie sociāldemokrāti. Neatkarīgā Rīta Avīze.
LR Ministru prezidenta Andra Šķēles ziņojums par stāvokli valstī. (1997. gada 7. marts). Neatkarīgā Rīta Avīze.
Domburs, J. (2001. gada 12. marts). Rīgā vara opozīcijai – var sākties kreiso uzvaras gājiens (papildināts). Delfi.
Latvija skaita balsis. (1997. gada 11. marts). Neatkarīgā Rīta Avīze.
Krautmanis, M. (1997. gada 27. oktobris). Sociāldemokrāti izveido apvienību. Neatkarīgā Rīta Avīze.
Bojārs varēs kandidēt vēlēšanās, pārējie VDK darbinieki – nē. (2006. gada 16. jūnijs). TVNET/LETA.
Krautmanis, M. (1997. gada 17. marts). Svītrojumi apbēdinājuši daudzus. Neatkarīgā Rīta Avīze.
Par Rīgas vicemēru kļūst Dolgopolovs. (2001. gada 28. marts). Delfi.
Tēvzemieši un sociāldemokrāti beidzot izveido koalīciju Rīgas domē. (2001. gada 25. maijs). Delfi.
Tēvzemieši lauž koalīcijas līgumu ar sociāldemokrātiem. (2001. gada 21. augusts).
Bojārs: Burvis nav sociāldemokrāts. (2001. gada 17. aprīlis). Delfi.
Sociāldemokrāti grib izstumt Baldzēnu? (2001. gada 25. jūlijs). Delfi.
Juris Bojārs arī turpmāk vadīs sociāldemokrātus. (2001. gada 29. oktobris). Delfi.
Pieci deputāti atšķeļas no sociāldemokrātu frakcijas Saeimā. (2002. gada 7. janvāris). Delfi.
Nodibina Sociāldemokrātu savienību. (2002. gada 25. marts). Delfi.
Akmentiņš, A. (2002. gada 17. septembris). Andris Akmentiņš: politiskā reklāma – piecu zvaigžņu sistēmā. Delfi.
Starostniece, E. (2002. gada 5. oktobris). Pirmsvēlēšanu rītu rīdzinieki sagaida satiksmes sastrēgumos. Diena.
Rīgas autovadītāji var ‘pateikties’ LSDSP par vienu no sezonas lielākajiem sastrēgumiem. (2002. gada 4. oktobris). Delfi.
Sociāldemokrāti neveiksmēs vaino sadarbību ar PCTVL un medijus. (2002. gada 21. oktobris). Delfi.