• Roberts Veics

Lokomotīves un stūmēji: vēlēšanu biļetena aizkulises

Pirms katrām Saeimas vēlēšanām partijas daudz laika velta kandidātu sarakstu sagatavošanai. Cīņā par vēlētāju visi līdzekļi ir labi, tāpēc vēlēšanu sarakstos prominentās vietās bieži parādās ne tikai pašreizējie ministri un deputāti, bet arī pa kādai sabiedrībā populārai, bet politikā sevi vēl neapliecinājušai personai (piemēram, sportisti un kultūras darbinieki).


Kad ir izvēlēti piemērotākie kandidāti katrā no pieciem vēlēšanu apgabaliem (Rīga, Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale), ir jāizraugās to kārtība. Kandidātu secība nav nejauša – ne velti sarakstu pirmos numurus sauc par “lokomotīvēm”. Sarakstu pirmo kandidātu uzdevums ir ar savu plašo atpazīstamību un augsto popularitāti piesaistīt partijai vēlētājus.


Parasti kādā no vēlēšanu apgabaliem saraksta pirmais numurs ir Ministru prezidenta kandidāts, kurš vairāk nekā jebkurš cits deputāta kandidāts iemieso saraksta vērtības, ir viens no populārākajiem un atpazīstamākajiem politiķiem partijā, un tādēļ spēj piesaistīt vēlētājus. Premjera amata kandidāti parasti ir atrodami Rīgas vai Vidzemes sarakstā – šajos apgabalos ievēl visvairāk deputātu, tāpēc šī kandidāta klātbūtnei ir vislielākais pozitīvais efekts.


Kaut arī Rīgā ievēl vairāk deputātu nekā Vidzemē, latviešu partijām vēsturiski vairāk deputātu tika ievēlēts Vidzemes apgabalā – tādēļ tieši tur arī parasti ir atrodams Ministru prezidenta kandidāts. Tas bija pamatā tādēļ, ka krievvalodīgo partijam Rīgā sokas krietni labāk nekā Vidzemē. Tomēr starpība starp Rīgā un Vidzemē ievēlēto deputātu skaitu ir pieaugusi no diviem deputātiem 2010. gadā uz desmit deputātiem 2018. gadā, un iepriekšējās vēlēšanās no visām latviešu partijām (izņemot “Zaļo un zemnieku savienību”) Rīgā ievēlēja vismaz tikpat daudz deputātu kā Vidzemē. Šogad starpība ir tikpat liela, un ir pamats uzskatīt, ka tendence saglabāsies, tomēr daudzi premjera kandidāti joprojām ir atrodami Vidzemē.

Pamanītākie kandidāti vēlēšanu sarakstos kopš 2010. gada

Kā var redzēt grafikā, lokomotīves patiešām pilda savu funkciju – aptuveni trešdaļa visu vēlētāju ieliek plusu saraksta līderim, un tas ir krietni vairāk nekā jebkurai citai vietai sarakstā. Katram nākamajam kārtas numuram plusu skaits kļūst aizvien mazāks, un tas sāk izlīdzināties ap 8.–10. vietu. Atrašanās saraksta pirmajā desmitniekā dod priekšrocības kandidātam, un otrādi – paši spēcīgākie kandidāti parasti zemāk nav atrodami.


Svītrojumu skaitam ir maza saistība ar vietu sarakstā – caurmērā kandidātu izsvītro aptuveni 4–6 procenti vēlētāju, neatkarīgi no kārtas numura. Sarakstu pirmajiem dažiem numuriem svītrojumu ir mazliet vairāk nekā nākamajiem – tas ir likumsakarīgi, jo no šīm vietām startē zināmākie kandidāti, un līdz ar to ir arī vairāk vēlētāju, kuriem šie kandidāti nepatīk. Tomēr to pilnībā atsver lielais plusu skaits, kas katram nākamajam kārtas numuram sarūk.


Grafikā var pamanīt arī to, ka 35. un 38. vieta saņem vairāk plusu nekā apkārtējās vietas. Ar šiem numuriem ir kandidējuši vairāki deputāta kandidāti, kurus partijas ir ielikušas saraksta beigās – pašā pēdējā vietā. Tā nebūt nav sliktākā vieta sarakstā, it īpaši Rīgā un Vidzemē, kur vienā sarakstā var būt 30 un vairāk kandidātu. Ar acīm pārskrienot pāri sarakstam, pēdējā vieta ir pamanāmāka nekā vieta saraksta vidū, un to apzinās gan partijas, gan kandidāti.

Iepriekšējā desmitgadē no pēdējās vietas sarakstā Saeimā ir ievēlēti seši deputāti: Kārlis Šadurskis 2010. gadā (“Vienotība”), Inese Šlesere 2010. gadā (“Par labu Latviju”), Gunārs Igaunis 2011. gadā (“Zatlera reformu partija”), Artuss Kaimiņš 2014. gadā (“Latvijas Reģionu apvienība”), Valdis Skujiņš 2014. gadā (“Zaļo un zemnieku savienība”) un Aldis Gobzems 2018. gadā (“KPV LV”). Daži no viņiem būtu tikuši ievēlēti no jebkuras vietas sarakstā, tāpēc nevar viennozīmīgi teikt, ka tas ir pēdējās vietas efekts – tomēr paši politiķi to acīmredzot uzskata par labu, citādi no pēdējās vietas nekandidētu tik daudz pazīstamu seju.


Seši ievēlēti deputāti četrās vēlēšanās nav ļoti daudz, taču tas ir vairāk nekā mazliet augstākām vietām. No priekšpēdējās vietas ir iebalsoti tikai divi deputāti – Jānis Vucāns (ZZS, 2010) un Ivars Puga (“KPV LV”, 2018), bet no 3. vietas no beigām – tikai Igors Meļņikovs (“Saskaņa”, 2010). Vēl daži pēdējo vietu kandidāti Saeimā iekļūst, kad citi deputāti noliek mandātu, taču tas nemaina vietu samēru – pati pēdējā vieta joprojām izrādās labāka.


Savukārt no 4. vietas no beigām pēdējās dažās Saeimas vēlēšanās neviens kandidāts nav ievēlēts. Pēdējoreiz tas notika 2002. gadā.[1] Toreiz tas izdevās trim deputātiem – Vjačeslavam Stepaņenko (“Par cilvēku tiesībām vienotā Latvijā”), Vilnim Edvīnam Bresim un Leopoldam Ozoliņam (abi – “Zaļo un zemnieku savienība”). Spriežot pēc pēdējo četru vēlēšanu datiem, 4. vieta no beigām ir sliktākā vieta sarakstā – tomēr tā ir tikai par kripatu sliktāka nekā apkārtējās vietas. Tās vājie rezultāti vismaz daļēji ir pašpiepildošs pareģojums – spēcīgākie kandidāti neizvēlas kandidēt no šīs vietas, jo baidās netikt pamanīti, tāpēc ar to startē mazāk zināmi kandidāti, un viņi patiešām paliek nepamanīti.

Katras vietas sagaidāmo plusu un svītrojumu skaitu var attēlot arī šādi – jo tumšāks fons, jo vairāk atzīmju saņems vidējais kandidāts. Tas ir nodemonstrēts uz diviem sarakstiem – viens ir no šo vēlēšanu lielākā vēlēšanu apgabala (Rīgas), otrs ir no mazākā vēlēšanu apgabala (Kurzemes).


Esot saraksta otrajā pusē, nav lielas nozīmes, kur tieši atrasties, ja vien tā nav jau apspriestā pēdējā vieta (vai vismaz priekšpēdējā). Pēdējā vieta sarakstā ir aptuveni tikpat laba kā 15. vieta Rīgas sarakstā vai 4. vieta Kurzemes sarakstā.


Tomēr uz pirmās vietas fona visas pārējās nobāl – un tas parāda lokomotīvju nozīmīgumu vēlēšanu saraksta veidošanas procesā. Līdzīgi kā smaids ir cilvēka vizītkarte, pirmais numurs rada vēlētājam pirmo iespaidu par sarakstu, un no slikta pirmā iespaida ir grūti atbrīvoties.


Piezīmes

  1. 2006. gadā viens cilvēks drīkstēja kandidēt vairākos vēlēšanu apgabalos. Ja kandidāts tika ievēlēts vairākos vēlēšanu apgabalos, viņš tika uzskatīts par ievēlētu tajā apgabalā, kurā saņēma lielāko balsu skaitu. Šajās vēlēšanās bija vairāki kandidāti, kas tika ievēlēti no 4. vietas no beigām, taču viņi tika uzskatīti par ievēlētiem citā apgabalā.