Latvijā līdz šim Saeimas vēlēšanas ir notikušas 13 reizes, un katru reizi parlamentā ir ticis ievēlēts vismaz viens politiskais spēks, kas līdz šim Saeimā nebija pārstāvēts. Visdrīzāk, 14. Saeimas vēlēšanas nepārtrauks šo tendenci – uz piecu procentu barjeras pārvarēšanu var cerēt gan “Progresīvie”, gan “Katram un katrai”, gan “Latvija pirmajā vietā”. Cik lielu daļu Saeimas parasti ieņem jaunās partijas, kas ietekmē to popularitāti un vai varam izšķirt to veidus? Par to plašāk šajā rakstā.
Vēsturiskie rezultāti
Latvijas politiskajā skatuvē partijas nāk un iet, taču to mainība kopš neatkarības atjaunošanas ir mazinājusies. 6. Saeimas vēlēšanās 1995. gadā vairākumu – 55 vietas – ieguva saraksti, kurus veidoja 5. Saeimā nepārstāvēti politiskie spēki. Kopš tā laika vairākumu vienmēr ir ieguvušas Saeimā jau pabijušas politiskās partijas. Jauno spēku īpatsvars savu zemāko punktu sasniedz 12. Saeimas vēlēšanās 2014. gadā, kad vienīgie jaunie spēki bija “Latvijas Reģionu apvienība” (8 mandāti) un “No sirds Latvijai” (7 mandāti).
Nedz 2006., nedz 2010. gadā parlamentam nepievienojās neviens patiesi jauns politiskais spēks – gan 9., gan 10. Saeimā ievēlētie saraksti vai nu jau iepriekš bija pārstāvēti Saeimā, vai arī tie izveidojās jaunajiem spēkiem apvienojoties ar vecajiem. Visas trīs jauno un veco spēku apvienības, kas šajā laikā tika ievēlētas Saeimā, līdzīgā veidolā darbojas joprojām – tās bija “Saskaņas centrs”, “Vienotība” un “Nacionālā apvienība”.
Datu avots: [1]
Veco partiju popularitātē var novērot saistību ar ekonomisko situāciju Latvijā. 1995. gadā tām klājās smagi, jo vēlēšanas notika vien dažus mēnešus pēc tam, kad bankrotēja Latvijas lielākā komercbanka – “Banka Baltija”. Tikmēr 2006. gadā vēlēšanas notika pirmajā no Ministru prezidenta Aigara Kalvīša solītajiem “treknajiem gadiem”, kad iekšzemes kopprodukts gadā auga par vairāk nekā desmit procentiem. Lieki teikt, ka Kalvītis turpināja vadīt valdību arī pēc vēlēšanām.
Datu avots: [2]
Tomēr vēlētāji balso atbilstoši savām sajūtām, nevis ekonomiskajiem rādītājiem. To lieliski parāda 2018. gads. 13. Saeimas vēlēšanas nesa lielākās pārmaiņas daudzu gadu laikā. Saeimā ienāca trīs jauni politiskie spēki, katrs ar ievērojamu atbalstu – “KPV LV” (16 mandāti), “Jaunā konservatīvā partija” (16 mandāti) un “Attīstībai/Par!” (13 mandāti). Laikā, kad ekonomikā turpinājās izaugsme un bezdarbs bija zemāks nekā jebkurā brīdī kopš Lielās recesijas, vēlētāji nepārprotami izrādīja savu neapmierinātību ar varas partijām.
Kaut arī no jaunajām partijām parasti tiek ievēlēts pa kādam Saeimā jau pabijušam politiķim, tās parlamentā ieved arī daudz jaunu seju – katrā ziņā vairāk nekā to dara vecās partijas. 49 no 100 deputātiem, kas ieradās uz pirmo 13. Saeimas sēdi, šī bija pirmā parlamentārā pieredze. 11. un 12. Saeimā “jauniņo” bija krietni mazāk – attiecīgi, 34 un 31.
Deputātiem uz laiku vai pavisam noliekot pilnvaras, viņu vietā nāk nākamie kandidāti no tā paša saraksta. Ieskaitot arī viņus, līdz šim 13. Saeimā ir darbojušies 69 deputāti, kuriem šis ir pirmais Saeimas sasaukums. Tas ir lielākais skaits kopš 8. Saeimas, kura 76 deputātiem bija pirmā vai vienīgā Saeima.
Vēlētāju piesaistīšanas stratēģijas
Pēdējos 30 gados Saeimā ir ievēlēts daudz dažādu partiju. Kaut arī katra no tām ir unikāla, tās tomēr ir izvēlējušās diezgan līdzīgas pieejas, kā piesaistīt vēlētājus.
Laimes lāči
Latvijas iedzīvotāji jau ilgstoši neuzticas politiķiem. Tas ir radījis piemērotu augsni, lai sabiedrībā populāras personības varētu iesaistīties politikā un ātri gūt panākumus vēlēšanās. Piemēram, 2001. gadā Latvijas Bankas prezidents Einars Repše paziņoja par partijas veidošanu – tā tika dibināts “Jaunais laiks”. Gadu vēlāk Saeimas vēlēšanās šī partija saņēma visvairāk balsu, un Repše kļuva par Ministru prezidentu. “Jaunā laika” pēctece – “Vienotība” – joprojām ir pārstāvēta Saeimā un valdībā.
Taču šī pieeja negarantē ilgstošus panākumus. Līdzīgi Repšem 2014. gadā rīkojās bijusī Valsts kontroliere Inguna Sudraba, dibinot partiju “No sirds Latvijai” (NSL). Arī Sudrabas partija tika ievēlēta Saeimā, taču ar nieka septiņiem mandātiem tā bija nolemta četriem gadiem opozīcijā. Partijas popularitāte saruka, un 13. Saeimā tā vairs neiekļuva – nepalīdzēja pat slavenā reklāma ar motorzāģi.
Cilvēkam, ap kuru tiek veidota partija, nav gadiem ilgi jābūt bijušam atrautam no politikas. Gan “Tautas kustības Latvija”, gan partijas “KPV LV” centrā sākotnēji bija no savas iepriekšējās partijas izstājies vai izslēgts Saeimas deputāts. Tikmēr “Tautas partiju” 1998. gadā dibināja bijušais Ministru prezidents Andris Šķēle – vienīgais bezpartijiskais Latvijas premjerministrs kopš neatkarības atjaunošanas.
Iespējams, visstraujākais popularitātes kāpums un kritums Latvijas politikas vēsturē arī bija ap vienu cilvēku veidotai partijai. 2011. gada 9. jūlijā eksprezidents Valdis Zatlers paziņoja par partijas dibināšanu. 23. jūlijā tika dibināta “Zatlera reformu partija”, un Saeimas vēlēšanās 17. septembrī tā ieguva 22 mandātus. Jau oktobrī – vien mēnesi pēc vēlēšanām – SKDS aptaujas dati liecināja, ka partija varētu nepārvarēt piecu procentu barjeru. Kas viegli nāk, tas viegli arī aiziet.
Šķeltnieki
Dažkārt partiju iekšējās nesaskaņas noved līdz tam, ka daļa biedru izstājas no partijas un veido jaunu. Tas Latvijā nav retums – piemēram, nesen rakstīju par “Sociāldemokrātu savienības” atšķelšanos no LSDSP 2002. gadā. Šādos gadījumos jaunajās partijās parasti iestājas arī daudz cilvēku, kam ar veco partiju nav nekāda sakara – vai nu tāpēc, ka atbalsta šķeltniekus, vai arī oportūnisma vadīti.
Šķelšanās ne vienmēr notiek tikai vienā partijā – piemēram, “Pilsonisko savienību” 2008. gadā izveidoja no “Jaunā laika” un no “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” aizgājuši politiķi.
Dažkārt šķeltnieki tomēr atgriežas savā iepriekšējā partijā. Piemēram, kustības “Par!” izveidē 2017. gadā piedalījās pieci “Vienotības” Saeimas frakcijas deputāti, no kuriem četri pusgadu vēlāk jau bija atgriezušies “Vienotībā”. Līdzīgi var rīkoties arī vesela partija – 2004. gadā no “Tautas saskaņas partijas” izslēgtais Sergejs Dolgopolovs dibināja “Jauno centru”. Nākamajā gadā partijas izveidoja apvienību “Saskaņas centrs” un dažus gadus vēlāk apvienojās partijā “Saskaņa”.
Ilgtermiņa projekti
Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju zemo lojalitāti partijām un zemo dalību tajās, neveiksme vēlēšanās bieži nozīmē partijas galu vai vismaz tās redzamāko pārstāvju pazušanu. Šāds liktenis ir piemeklējis gan ambiciozas partijas, kuras tā arī netika Saeimā, gan parlamentā pārstāvētas partijas, kuras vēlētāji izbalsoja.
Piecu procentu barjeras pārvarēšana ir diezgan augsta latiņa jaunai partijai, it īpaši tad, ja tai nav dāsnu sponsoru. Kaut arī katra partija vēlēšanās cer gūt panākumus, dažām partijām vēlēšanas drīzāk ir iespēja uzrunāt potenciālos biedrus un audzēt atpazīstamību, cerot uz labākiem rezultātiem nākamreiz. Tas ir gadiem ilgs process, kas veiksmes gadījumā nodrošina daudz aktīvu partijas biedru.
Viens no veiksmīgākajiem ilgtermiņa projektiem bija “Visu Latvijai” (VL). Tā aizsākās 2000. gadā kā neformāla nacionālistisku jauniešu organizācija, un 2006. gadā tā kļuva par partiju. Tajā pašā gadā Saeimas vēlēšanās VL ieguva nepilnus 1,5 % balsu. 2009. gada pašvaldību vēlēšanās VL pārstāvji tika ievēlēti dažos novados.
Apvienība ar “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” ļāva VL deputātiem 2010. gadā pirmoreiz tikt ievēlētiem Saeimā. Kopš tā laika partijas ir apvienojušās, un šobrīd “Nacionālā apvienība” ir viena no Latvijas populārākajām partijām. Tās vadītājs ir VL dibinātājs Raivis Dzintars.
Hibrīdi
Protams, partijas ne vienmēr var tik ērti salikt pa kastītēm. Katra situācija ir unikāla, un ir partijas, kas atbilst vairākiem iepriekš aprakstītajiem tipiem. Labs piemērs tam ir “Jaunā konservatīvā partija” (JKP). Tās dibinātāju vidū bija daudzi biedrības “Demokrātiskie patrioti” biedri, un šī biedrība izveidojās, daļai “Pilsoniskās savienības” biedru protestējot pret partijas apvienošanos “Vienotībā”. Tātad partijas vēsture aizsākās ar atšķelšanos no citas partijas.
Par spīti vājajiem rezultātiem savās pirmajās Saeimas vēlēšanās 2014. gadā, JKP turpināja aktīvu darbību un audzēja partijas biedru skaitu. Līdz ar 2017. gada pašvaldību vēlēšanām JKP kļuva par nozīmīgu spēlētāju Latvijas politikā, tostarp gūstot 9 no 60 mandātiem Rīgas domē. Tiesa, lielu soli pretim plašai popularitātei palīdzēja spert bijušie Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki Juta Strīķe un Juris Jurašs – sabiedrībā labi zināmas, taču politikā vēl neredzētas sejas.
Kopsavilkums
Ļoti iespējams, 14. Saeimā mēs redzēsim vismaz vienu jaunu partiju. Latvijā partiju mainība nav nekas neparasts. Lai arī tie ir ļoti attāli notikumi, atļaušos prognozēt, ka visdrīzāk arī 15., 16. un 17. Saeimas vēlēšanās vēlētāji iebalsos pa kādai jaunai partijai.
No 100 deputātiem, kas novembrī sanāks uz 14. Saeimas pirmo sēdi, daudzi būs pirmoreiz ievēlēti Saeimā. Neatkarīgi no tā, kādi būs jauno partiju panākumi, vēsture rāda, ka tādu deputātu būs vismaz 30. Tomēr jaunas partijas parasti Saeimā ieved vairāk jaunu seju, un pirmreizējo deputātu proporcija var sasniegt pusi no Saeimas.
To, kādi būs jauno partiju panākumi, ietekmēs vēlētāju apmierinātība ar situāciju valstī – un, protams, viens no galvenajiem jautājumiem šobrīd ir kovids. Ja tuvākajos mēnešos pasaulē neizplatīsies bīstamāks kovida variants, var sagaidīt pilnīgu ierobežojumu atcelšanu. Ja līdz oktobrim kovida situācija Latvijā nepasliktināsies, tās būs labas ziņas pašreizējai koalīcijai.
Līdz vēlēšanām ir atlikuši septiņi mēneši, un partiju popularitāte šajā laikā var krasi mainīties. To var ietekmēt gan lokāli notikumi (piemēram, skandāli, valdības lēmumi, jaunas sejas politikā), gan globāli notikumi un tendences (piemēram, patēriņa preču cenas, ģeopolitiskā situācija). Jaunajām partijām par labu nāk haoss – sekmīgākās būs tās, kas prasmīgi izmantos negaidītus satricinājumus un gudri sarīkos plānotus satricinājumus.
Krievijas nesenais pilna mēroga iebrukums Ukrainā un tā sekas noteikti ietekmēs vēlēšanu iznākumu. Factum aptauja liecina, ka Latvijas iedzīvotāji lielākoties neatbalsta Krievijas rīcību. Īstermiņā visdrīzāk pieaugs koalīcijas partiju popularitāte, kaut arī ne tik ļoti kā Ukrainā pieauga prezidenta Zelenska popularitāte. Būtiska krievvalodīgo vēlētāju daļa tomēr atbalsta Krievijas rīcību, un tas var audzēt “Latvijas Krievu savienības” (LKS) reitingu. Atšķirībā no “Saskaņas”, LKS nenosoda Krievijas uzsākto iebrukumu.
Ir daudz grūtāk prognozēt, kāda būs šī kara ietekme vidējā termiņā un ilgtermiņā. Nav zināms, kā attīstīsies militārā situācija – cik ilgs būs šis karš, cik daudz upuru tas prasīs, cik daudz Ukrainas iedzīvotāju pametīs valsti. Ja Ukraina un Krievija vienosies par mieru, kādi būs nosacījumi? Vai Krievija iebruks Baltijas valstīs? Nav zināms arī, kāda būs kara un sankciju ietekme uz Latvijas ekonomiku – pagājušajā gadā aptuveni 10 % Latvijas eksporta un importa bija ar Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu.[3] Krievija ir lielākā minerālo produktu eksportētāja uz Latviju, un atteikšanās no tiem paaugstinās degvielas, siltuma un elektroenerģijas cenas.[4]
Kad mēs šo karu sāksim izjust savos naudas makos, iedzīvotāju atbalsts Ukrainai var noplakt – varbūt pietiekamā apmērā, lai kāda no “alternatīvajām” partijām pirms vēlēšanām atklāti iestātos par sankciju atcelšanu. Lai arī kādi būs turpmākie septiņi mēneši, ir skaidrs, ka Krievijas iebrukums Ukrainā būs atstājis milzu ietekmi uz 14. Saeimas vēlēšanām.
Izmantoto datu avoti
Pasaules Banka. GDP per capita, PPP (constant 2017 international $) – Latvia.
Centrālā statistikas pārvalde. Latvijas ārējā tirdzniecība pēc valsts.
Centrālā statistikas pārvalde. Minerālie produkti (25.-27. nodaļas).